VĒSTULE VĪRIETIM .. ko es gribētu, lai Tu būtu zinājis par grūtniecības laiku..
21. marts, 2022 pl. 14:18,
Nav komentāru
1.daļa - kad mēs uzzinājām, ka gaidām bērniņu
Tas brīdis, kad grūtniecības testā ieraudzīju otro blāvo strīpiņu, bija saviļņojošs. Iekšā plosījās vētra. Milzīga eiforija mijās ar ārkārtīgu nedrošības sajūtu - ko Tu teiksi, ko darbā teiks, vai mūsu vecāki priecāsies, vai vispār jau drīkst priecāties, kur mēs dzīvosim, kā iztiksim, vai es būšu pietiekami laba mamma? Šīs domas un sajūtas traucās cauri kosmiskā paātrinājumā, likās, ka laiks ir apstājies. Un tad es priecīga sāku spiegt, skrēju Tev pretī, apķēros ap kaklu un ar asarām acīs teicu: "Mums būs bērniņš! Svītriņa vēl pavisam blāva, bet es zinu - viņš ir manī!".
Visas manas ķermeņa šūnas bija uzvilkas, acis kā radari meklēja un analizēja katru Tavu sejas grimasi, katru vaibstu, ķermenis analizēja katru Tavu pieskārienu - vai Tevi šī ziņa iepriecina, varbūt satrauc, varbūt tomēr apbēdina, vai pietuvojies man vai attālinies? Milzīga nepasargātības sajūta, kas varēja atkāpties, līdz ko sajutu, ka smaidi no sirds, ka Tavi vārdi ir patiesi un apskāviens kļūst ciešāks.
Es sajutos drošībā.
Uzreiz sāku domāt par savu mammu - kādu atbalstu no viņas vēlētos, sajutos viņai tuvāka.
Tu sāki vairāk strādāt. Mani tas biedēja. Mani biedēja tas, ka mūsu divata laiks palika mazāk.
Mani biedēja tas, ka tagad gribēsi strādāt vēl vairāk, lai sarūpētu ģimenei visu nepieciešamo. Bet Tu jau tā daudz strādāji, vakaros biji noguris un brīvdienās tā vietā, lai kaut kur aizbrauktu kopā, gribēji ilgāk pagulēt.
Mani drusku biedēja doma, kā tagad pusgada laikā pabeigt visus iesāktos projektus, svarīgos darbus, sakarīgi nodot lietas. Un uz cik ilgu laiku man būs profesionālā pauze un kādu ietekmi tas atstās uz manu karjeru, manu dzīvi?
Es lidoju. Es biju sajūsmā, ka manī mostas kas jauns, top, rodas maza dzīvība. Es gribēju izdziedāt, izgavilēt visai pasaulei šo prieku un vienlaikus gribēju to glabāt kā visdziļāko noslēpumu. Es gribēju, ka visiem šo ziņu pavēstam kopā, ka tā ir mūsu kopīgā ziņa.
Es sāku domāt meiteņu un puiku vārdiņus, piemērot to Tavam un savam uzvārdam. Sāku domāt par ratiņiem, gultiņu, bērnistabas sienu krāsu, domāju uzadīt sedziņu, domāju, kā jūs kopā makšķerēsiet, ka iesim kopīgas pastaigās.
Ļoti gribēju, lai piedalies manā sapņošanā.
Brīžam es aizmirsu, ka gaidu bēbīti. Nē, nu nevar jau vēl skaidri zināt, kamēr visas analīzes vēl nav pārbaudītas.
Bet es jutos savādāk.
Manas krūtis bija kļuvušas jutīgākas. Es vēlējos, lai pieskaries tām maigāk, uzmanīgāk, nekā parasti.
Iztēlojos, kā Tu atnāc mājās ar ziediem un mēs nosvinam savu jauno statusu.
Iztēlojos, kā Tu man biežāk saki, ka mīli un man to gribējās Tev teikt biežāk.
Prātoju, vai Tu redzi manā ķermenī izmaiņas - kā es mainos pa stundām.
Saņēmu atstiprinošu ziņu no laboratorijas. Un prātoju, vai uz pirmo īsto sonogrāfiju pēc 8 nedēļām iesim kopā? Tik ļoti vēlējos, lai reizē ar mani dzirdi mazuļa sirdspukstus.
Domāju, vai man, mums kas ir jāzina par vecāku būšanu vai visu sajutīsim paši? Šī pilnīgi sveša pasaule. Vai palīdzēsi tajā neapmaldīties?
Es jutos savādāk.
Es biju cita.
Manī bija sākusies jauna dzīvība.
Man Tevi vajadzēja vairāk kā jebkad agrāk.
Tavas rūpes, Tavu mīlestību, Tavu uzmanību un mūsu kopā pavadīto laiku.
2.daļa - pirmajos trīs grūtniecības mēnešos
Kad lielais eiforijas vilnis bija pārgājis, manas krūtis bija kļuvušas vēl jutīgākas un šķita, ka vairāk dauzās sirds. Man vairs negaršoja kafija, ūdenim bija tējkannas piegarša un varēju pēc smaržas atšķirt krējumu no krējuma izstrādājuma. Man palika slikta dūša no tā vien, ka paošņāju vakar sagriezto meloni.
Es gribēju mieru.
Es gribēju palikt gultā un lai mani kādu laiku apčubina. Manī mijās spēka uzplūdi ar milzīgu nespēku.
Es vairs nesapratu savu ķermeni.
Es vairs nesapratu savas emocijas.
Es vēroju sevi spogulī un baidījos kļūt resna.
Man likās, ka man uz pieres rakstīts, ka esmu stāvoklī. Ka visi pamanīs, visi jautās, ar visiem būs jādalās. Negribēju, lai citi to vēl redz.
Ļoti gribēju, lai Tu pamani, lai apliecini, ka esmu joprojām skaista.
Ka patikšu Tev arī tad, ja pēc dzemdībām vairs nebūšu tik labā formā, kā šobrīd.
Ja līdz grūtniecībai mans ikdienas ritms bija ļoti dinamisks, tad tagad es gandrīz vai miru nost, ja tieši 12.00 nepaēdu pusdienas, trūka ūdens vai svaiga gaisa. Tā bija jauna nepieciešamība.
Jau drīz man palika grūti stāvēt rindās, karstumā vai daudz cilvēkos - gribējās, lai piedāvā apsēsties, palaiž pa priekšu.
Vēlējos no visiem vairāk iejūtības. Tā nebija iegriba, bet vajadzība.
Ļoti priecājos ieraudzīt un sadzirdēt mūsu mazulīša sirsniņu. Viņš patiešām ir īsts, viņš patiešām ir manī.
Kad es viņu sajutīšu?
Kad Tu viņu sajutīsi?
Kad Tevī ienāks šī apziņa, ka tas notiek pa īstam?
Lūdzu, palīdzi man saprast manas vēlmes.
Lūdzu, palīdzi man pārvaldīt savas emocijas - dod drošo patvērumu un elpo līdzi, lai nāktu kas nākdams - izturi, esi klāt un ļauj visam būt - nekomentē un nenosodi.
Lūdzu, palīdzi man sevi neiztērēt uz darbiem un atvēlēt vairāk laika sevis sajušanai, mūsu mierīgam divatam, kopīgiem plāniem un sapņiem.
Lūdzu, vakaros padziedi savu mīļāko šūpuļdziesmu man un bēbītim, es Tev un viņam padziedāšu savējo.
Lūdzu, stāsti man par savām bailēm, bažām, pārdzīvojumiem, darbiem - dalies un nenocietinies, ejam arī tālāk visā kopā.
Lūdzu, gaidi ar mani kopā.
3.daļa - otrajā grūtniecības trimestrī
Man atkal bija parādījusies enerģija - riktīgs uzrāviens. Gāju, darīju, kustējos - tā vien šķita, ka puncis aug, bet vienlaikus aug arī vitalitāte, jutīgums darīt īstās lietas īstajā brīdī.
Brīžam likās, ka viegli aizmirst, ka esmu grūtniece un vienīgais, kas to atgādina, ir puncītis, ka nu jau ir redzams, un tas, ka pa laikam nejauši uzgrūdos galda stūrim vai stenderei, neaprēķinot savus gabarītus.
Iegribas bija pazudušas, taču vienlaikus bija parādijušās kaut kādas dīvainas vēlmes un intereses, kas līdz šim nebija pazīstamas. Man vajadzēja un viss, it kā bērniņš puncī vēlētos man parādīt jaunu pasauli, iepazīstināt ar kaut ko citu, kas viņam varētu interesēt.
Ea skrēju un gribēju apstāties, bet enerģijas bija tik daudz, ka likās gluži nevērīgi to laist vējā.
Es vēlējos, lai Tu mani apstādini.
Lai aicini sapņot kopā.
Kopā būvēt mūsu jaunās mājas.
Es vēlējos Tevi vairāk mājās, lai pārrunātu nezināmo, lai dalītos, lai pieskartos.
Tagad arī Tu juti mūsu mazulīša kustības - man patika novērot, kā viņš reaģē uz Tavu balsi, uz Taviem pieskārieniem.
Es vēlējos, lai Tu man pieskaries maigi un lēnām.
Lai Tu redzi manu sirdi.
Un lai Tu palīdzi man apstāties.
4.daļa - trešajā grūtniecības trimestrī
Man ar katru dienu palika grūtāk. Gaidīju, kad sāksies lielais brīvlaiks, bet darbā visu laiku atradās svarīgas darāmās lietiņas.
Gribēju kopā ar Tevi apgūt kursus, lai mentāli, morāli un fiziski sagatavotos dzemdībām. Man bija svarīgi, lai parādi, ka mēs tiešām esam Tev pirmajā vietā - ne tikai galvā, bet arī darbos. Šobrīd - kopā gatavojoties dzemdībām un pēcdzemdību laikam.
Mani ļoti satrauca un apbēdināja, ja skaidri nezināju, vai Tev atliks laika piedalīties, vai arī tad, ja ieradies tikai pašās nodarbības beigās.
Vēlējos, lai dzemdību grūtumā varu paļauties uz to, ka Tu atcerēsies un palīdzēsi ar kādu pozu vai elposi līdzi. Lai nesteidzini mani, nekušini, nenosodi, bet esi man labs atbalsts, kas tic man un sargā manu telpu.
Man bija ļoti svarīgi, ka palīdzi iekārtot mūsu bērniņam jaunu telpu - sarūpēt visas nepieciešamās lietiņas, īpaši piedaloties ar savām tehniskajām zināšanām autokrēsliņu un ratiņu izvēlē, nakts apgaismojumu sarūpēšanā un mazuļa gultiņas saskrūvēšanā.
Naktīs nekas nešķita labāks un mierinošāks kā Tava plauksta uz maniem krustiem vai vēdera lejas.
Sāku satraukties par dzemdībām, dažreiz bija šausminoši sapņi. Ja nu man kaut kas neizdosies? Ilgojos, lai iedrošini mani ar savu ticību.
Ļoti vēlējos kopīgu ģimenes fotosesiju, lai paliek mums visiem skaistā atmiņā gaidīšanas laiks.
Ātri saguru, ik pa laikam mainījās spēka uzplūdi ar pilnīgu iztukšojuma sajūtu.
Es ļoti gaidīju TO dienu - mūsu bērniņa dzimšanas dienu.